Sveiciens 2069. gadā!

Jā, pēc Nepālas laika skaitīšanas esam uz 2069/2070 gadu mijas sliekšņa..

Iepazīstinu jūs ar mūsu jaunieviesumu (ā,ē,ī,ū,š,ķ,ž,ņ,č un pat ō). Pagājis tikai pusotrs mēnesis, līdz saņemamies uzinstalēt garumzīmes.

*Autora piezīme. Bloga ieraksts tika tapis 27. februārī. Pielabots uz publicēts 3. martā. Ļoti interesants ir fakts, ka blogu gribās labot katru reizi, kad to pārlasu (atkarībā no tā brīža garastāvokļa). Iesaku manu sajūsmu vai sāpi, kas izteikta blogā reizināt ar koeficientu 0,75 :)

**Tekstu rakstīja Beta, bet bildes ir Mārtiņa brīnišķīgais veikums. Atgādinu, ka uzklikšķinot bildei, to var redzēt palielinājumā un ar bultiņām skatīties slaidšovu :)

Ar ko lai sāk.. Piemēram, atzīšos, šodien dienu sāku ar teikumu "es gribu mājās.." Tas gan ātri pārgāja līdz ar "zināmu apstākļu" maiņu, par ko uzrakstīšu nedaudz tālāk tekstā. Jā, mājās nedaudz gribas, bet ne tik ļoti lai patiešām kravātu mantiņas un pazustu.. Ja mums tagat teiktu, ka ir iespēja braukt mājās, mēs to nekādā ziņā neizmantotu! Zināmu drošības garantu šādai atbildei sniedz fakts, ka esam nopirkuši mājup-biļetes. Un mājās būsim tikai 2 mēnešiem. Bet par mājām runājot, pietrūkst vairāku lietu - sarunu ar draugiem (būt klāt jūsu dzīvēs, jo šķiet, ka lielai daļai no jums dzīvē ir radikālu pārmaiņu laiks) , galda spēļu vakaru ar ģimeni, atgulšanās ērtajā, mīkstajā gultiņā, normāla jogurta ar musli (pēc ieraksta izlasīšanas sapratīsiet kāpēc), siltas dušas, un tā joprojām.. Mēs ar mārtiņu arvien biežāk sākam sarunu ar teikumu... "Iedomājies, kad būsim mājās..." Lai nu kā - mājas ir un paliek mājas :)

Mums daudziem jāatvainojas par maldinošo iespaidu, ka visu laiku pavadīsim brīvprātīgajā darbā. Skolā pavadīsim vēl 3 nedēļas (7 jau ir aiz muguras). Tam ir vairāki iemesli. Viens (ar kuru ir grūti konkurēt) ir tas, ka vēlamies mēnesi paceļot, bet otrs (daudz objektīvāks) - pēc 4 nedēļām sākas skolas beigšanas eksāmeni un 3 nedēļu brīvlaiks. Atkal apstiprinājās princips - nepajautāsi, neuzzināsi. Par šo faktu uzzinājām tikai pēc atkārtotiem jautājumiem.. Nu, rez, bet labi vien ir - Nepālā ir daudz, ko apskatīt un piedzīvot!

Fun facts

Te būs nedaudz C vitamīna jums!  Laikam jau dažas no lietām tik jautras nemaz nav,  bet mēģinam saskatīt jautro arī ne tik jautrajā..

Brīvdienas!?

Atceraties, kad es rakstīju par skolas nebeidzamajām brīvdienām? Tas nebūt nebija viss :D Kad beidzot pēc 4 dienu jaukajām brīvdienām apņēmīgi raitā gaitā devāmies uz skolu, pēc 100 m gājiena mums skrēja pakaļ tētis ar mobilo rokās. Tikko paziņots, ka maoisti pieteikuši streiku (Maoisti ir komunistiska partija Nepālā, kas nevarēdama sadalīt 'pasauli' un laikam sadalījās 2 daļās un tagad kasās savā starpā.) Šie uzsāk streikus par visstulbākajām lietām, piemēram, tagad viņiem(protams savtīgu iemeslu dēļ) nav iepaticies likums, ka uz ielu brucamās daļas tirgoties nedrīkst (bez tam kā jau bildēs esat ievērojuši, visi to tik vai tā dara). Streiks jau pats par sevi nebūtu nekas, bet apbrīnojams ir fakts, ka streiku "atbalsta" visi. Neviens nerīkst strādāt vai vadīt jeb kāda veida motorizētu pārveitošanās līdzekli (pat ātrā palīdzība nepārvietojas). Ja tas netiek izpildīts, ir bijuši gadījumi, ka transporta līdzekli aplej ar degvielu un aizdedzina. Ielas ir tukšas un mums.. brīvdiena.

Žurku skrējiens turpinās..

Ikvakara žurku skējiens ir kļuvis par mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Bet šonakt tas jau kļuva nedaudz kaitinoši. Izklausijās, ka mājās ir vesala armija, kaut kur skrēja un nemitīgi čabinājās. No rīta sapratām, ka nav jau brīnums.. Viņas ir visur (pat redzējām kā viena nolido no jumta pagalmā iekšā) un bez tam viņām ir pievienojušies vēl citi mazi bezkaunīgi dzīvnieciņi (pēc izskata - Mārtiņš saka ka zebiekste :D http://en.wikipedia.org/wiki/Weasel ). Bez tam , kļūstot karstākam, māju apsēž arvien vairāk dažādu izmēru zirnekļi un prusaki. Lai aiztaupītu jums riebumu, detaļās neieslīgšu. Vienīgi varu pateikt, ka mūsu pacietība laikam ir salīdzinoši apbrīnojama, jo te bijušās Amerikānietes redzot žurku, tūlīt pat nakts vidū pieprasījušas, lai viņas ved prom  uz kādu viesnīcu :D Mārtiņam nedz ar dzīvniekiem nedz kukaiņiem nav nekādu problēmu, savukārt es šo uzskatu par iespēju pierast pie lietām, kas nav patīkamas, jo pa lielam šie dzīvnieki mums vēl neko ļaunu nav nodarījuši.

Ja labi ieskatās, var ieraudzīt mūsu jauno mazo draudziņu

Smadzenes..

Skolā bija smieklīgs atgadījums, kas mazliet karikatūriski raksturo mūsu darbu šeit.. Klasei uzdevām rakstisku uzdevumu. Skolēni kaut ko ņērgājās, nevarēja izdomāt acīm redzamo. Mārtiņš teica: "Use your brain!" Viņi:"Huh?" Mārtiņš:"Use your head!" Viņi:"What?" Mārtiņš:"Ah, forget it!" Tā mums te iet... Vispār ar smadzenēm te ir pašvaki :( Šajā izglītības sistēmā mērniem neliek domāt NEMAZ! Viņi tikai nospiež no grāmatām un iemācās no galvas. Neko izdomāt pat gudrākie nav īsti spējīgi. Man ik pa brīdim uzklūp dusmu mākonis "Nu kā var nedomāt ar galvu!!!", bet tad Mārtiņš man atgādina, ka bērni jau nav vainīgi.. Tiesa gan ir. Bet ko lai dara? Ziniet, LV izglītības sistēmu var pelt un cilvēki to nemitējas darīt, bet ja jūs zinātu, kā mums Latvijā ir paveicies..
*Šo rakstu nedaudz vēlāk (3. marts) - mēs vienam skolotājam pateicām, ka mēs gribētu redzēt, ka šie bērni domā.. Iespējams sakritība, bet varbūt mūsu vārda spēks. Šodien skolotājs bija atnesis uz savu stundu rubika kubu :D

Bidžu

Bidžu ir meitene 5. klasē. Škiet, ka kārtības ziņā mēs klasē nemaz neesam nepieciešami - Bidžu nokārtos :D Ja kāds neklausa, sarunājas vai dara ko citu nevēlamu, Bidžu aiziet un iekrauj ar grāmatu pa galvu :D Pat labākais ir tas, ka parasti neviens neņam ļaunā, visi pasmejas un turpina darbu :D Mēs ar Mēs ar mārtiņu viņu arī reti apsaucam, jo paši lokāmies smieklos :D

Mācāmies valodu

Nu tā.. Interesanti. Mēs joprojām ar vecākiem sarunājamies pus verbāli pus zīmju valodā, uzsūcot katru jauno šķietami saprasto vārdu. Sapratām, ka 'pugjo' nozīmē pietiek, bet 'boju' nozīmē vēl. Tas šķita ļoti svarīgi ēdienreizēs, kad pateiks vai vēl vajag ēdienu. Tad (pēc 5 nedēļām) noskaidrojām, ka abi vārdi nozīmē vienu un to pašu, kas ir 'pietiek' :D Nez, kāmums izdevies veiksmīgi būt vienmēr paēdušiem?! Otrs tipiskākais bija, kad gājām skriet. Skaidrojām mammai, ka ātri iesim (hinnu cito), rādot skriešanas kustību (jo nezinājām kā pateikt 'skriet').. Mamma:"Aaa, siknu!" Tā mēs sapratām, ka tas nozīmē skriet. Skrējām pa ciemu sveicinot cilvēkus un priecīgi paziņojot, ka mēs skrienam (siknu). Vēlāk izrādījās, ka 'siknu' nozīmē mācīties :) Lieki teikt, ka sajutāmies muļķīgi :D  Diez, ko vēl esam samācīušies?!

Reliģiskā grāmata

Tikko beidzās viņu reliģiskās grāmatas (nezinu īsti kuras) studēšanas mēnesis. Par to no mūsu mentora uzzinājām, ka katrā mājā, kur ir šī grāmata, tā noteiktā mēnesī ir jālasa ik vakaru, par lasīšanas beigām paziņojot ar taures(gliemežvākam līdzīga pūšaminstrumenta) skaņu. Prasīju, vai mentora mājās ir šī grāmata, jo viņš it kā ir pārlieciats hinduists, pietam no augstākās kastas. Viņš teica, ka protams, ka nav, jo citādi viņam tā būtu jālasa. Es varbūt mazliet ironizēju, bet man tas liekas nedaudz amizanti. Nu lūk, mums kaimiņmājā šo grāmatu lasīja. Un aizvakar bija pēdējā lasīšanas diena. Mājās sapulcējās puse ciema. Visi svinēja un pielūdza no pusdienlaika līdz nākamās dienas rītam. Man bija izdevība ielavīties (netālu sēdēju un skatījos tik ilgi, kamēr mani ieeaicināja pagalmā :D ). Tas, ko es redzēju bija tālu no manas izpratnes par pielūgsmi. Pagalmiņa vidū bija Šivas un citu dievu attēli, uzgunskurs un dudz ziedojumu (augļi, nauda, puķes, pārtikas produkti un daudz man nenosakāmu lietu). Trīs vīri lasīja (dziedāja) no viņu tās svētās grāmatas. Visi pārējie sēdēja apkārt, čalojot un  "svētajam rituālam" pievēršot 5% uzmanību. Ik pa laikam visi piecēlās, lai kaut ko ziedotu ugumskuram un tad turpināja nepiespiesto gaisotni. Visinteresantākais skats bija tad, kad viens no "ziedošanas vadītājiem" grasījās ceremoniāli ziedot. Viņam iezvanījās telefons. Un ko domājat? Šis mierīgi pielik telefonu pie auss, pieturot ar plecu un runājot nevērīgi turpina "ziedošanu". Tam, kā tur viss izskatījās atstāju brīvu vietu jūsu iztēlei, jo fotografēt negribēju, lai varētu mēģināt "iejukt pūlī", kas bez Mārtiņa divmetrīgās klātbūtnes man diezgan viegli izdodas :D

Mūsu drauga atradumi

Vīrs, kam kalnā mācām lasīt, parādīja savus nesenos atradumus. Tā kā viņam nebija skaidrs, ko mežā atradis, rādīja mums.. Mārtiņš gandrīz apkrita ieraugot NIKON 50mm objektīvu pilnīgā daba kārtībā (tā kā to neviens nebija maklējis, mēs to pārdevām pilsētā par salīdzinoši ne pārāk lielu naudu, ko atdevām vīram. Viņam savukārt šī nauda ir divu labi augušu kazu vērtībā). Otra lieta, kas man lika sasmieties pēc izskata šķiet bija Yooboa ārējā baterija "ābolīšiem" vai kaut kas tamlīdzīgs. Salīdzinoši vērtīga (bet viņu pēc tas varētu būt arī pats iPods). Viņi citu pielietojumu neatraduši to izmanto kā kabatas bateriju, jo ja piespiež ieslēgšanas pogu, iedegas mazītiņa gaismiņa. Rēcīgi. Bet ko lai dara, ka mājās nav elektrības :D

Mana "vienreizējā pieredze"

Tagad par "apstākļiem", kas man lika nedaudz paraudāt pēc mājām.. Piedzīvoju vienu no lietām, no kuras tiešām baidījos. Caureja.. Jā, tā nu tas bija.. Likās, ka veiksmīgi esam adaptējušies palēnām sākot ēst vietējo pārtiku, tiekot pat līdz ielu gardumiem "street food".. Nekā.. Man kuņģis jau iepriekš bija nedaudz protestējis, bet tas tāds nieks vien bija. Pirms 5 dienām iedzērām piena tēju (te lieto mums ne pārāk labi panesamo bifeļu pienu) un daudz daudz ielu ēdiena. Tas arī pielika punktu. Visu nakti burbuļoja tā, ka Mārtiņam likās, ka ārā ir pērkons :D Un nākamā diena komentārus neprasa. Vienīgais, ko vēlos pieminēt un atzinīgi novērtēt ir ūdens (nevis papīra) izmantošana točā. Pirms atbraukšanas manas domas bija: "Nav papīra? Un ja nu caureja? Ārprāts!".. Detaļās neieslīgstot, varu pat rekomendēt, jo negribu pat iedomāties šādas tualetes izmantošanas intensitātes (reizi 30 min) rezultātu, izmantojot papīru.. Labs viss, kas labi beidzas.. Beigas gan bija nedaudz smieklīgas. Caureja pati it kā beidzās 1 dienas laikā. Tad vēl 2 dienas bija pilnīgs nespēks un ēstgribas trūkums. Tad man mūsu mentors no pilsētas atveda jogurtu (vakar ar lielu prieku notiesāju, domāju - būs labais). Kļūda. Naktī atkal likās, ka zarnās pērkons.. No rīta atkal vecā dziesma.. Tad paskatījāmies uz jogurta paciņas. Tam mūs nevajadzēja pārsteigt: "Gatavots no govs un bifeļu piena". Saka jau, ka uz viena grābekļa divreiz nekāpsi (jo īpaši 3 dienu laikā). Maldi. Bet tagad, šķiet, ka būs jau labi.. Bez tam, bez slimības veselību nenovērtēsi. Tagad sēžu un visu laiku domāju: "cik man ir labi! ārprāts, cik man ir labi!" :)

Ziema

Braucot uz šejieni, gatavojāmies solītajiem 6 līdz 10 grādiem. Ārā ir ap 25..  Man 25 ir robeža starp patīkams/nepatīkams laiks - citi tur aukstajā Latvijā mūs varētu apskauzt, bet mums jau kļūst bišku par karstu. Vēl bija smieklīgs gadījums. Mārtiņam jautāja, no kurienes viņš ir. Viņš atbildēja:"no Eiropas" (starp citu, esam padevušies teikt ka esam no Latvijas.. Te nevienam nav ne mazākās nojausmas pat kā to vārdu izrunāt. Sakam vienkārši Eiropa). Tad viņa sarunu biedrs saka:" Ak, tu esi tik laimīgs, tu nāc no tik siltas vietas!"

Nedaudz vielas pārdomām

Skola

Skolā situācija ir itkā nedaudz uzlabousies. Daži skolotāji joprojām apzinīgi pavada daļu stundas laika klasē.. Tagad lielākā atšķirība ir tā, ka skolotāji, kas vēlas dīkdieņot, to dara ne vairāk kā 10 soļus no klases durvīm, bet tie, kam tiešām nav stundu, garlaicības dzīti, ir spiesti traucēt citu skolotāju klases darbu, jo nav citu iespēju papļāpāt. Nedaudz sarkastiski.. Bet ir tā, ka brīžam nolaižas rokas. Liekas kā cīņa ar vējdzirnavām! Grūti ir izmainīt sistēmu, kuru īsti neizproti. Bez tam skolā ir ieradies vēl viens skolotājs! Priekš kam viņiem 8 skolotājus (un direktoru, kas arī pasniedz dažas stundas), ja ir 7 klases. Lai nedaudz atdzīvinātu šo tematu, uzdrīkstējos runāt visu skolotāju priekšā. Neko revolucionāru nepateicu - teicu, ka mēs mīlam bērnus un arī viņus, ka esam šeit, lai palīdzētu, nevis vaktētu.. Viņī likās smaidīgi un saprotoši. Viņi nevēlējās, lai manis teikto kāds tulkotu, tāpēc neesmu pārliecināta, cik daudz viņi vispēr saprata (kaut arī runāju lēni, vienkāršiem paplašinātiem teikumiem, nemitīgi žestikulējot). Mēs darām visu, kas mums ienāk prātā, lai uzlabotu situāciju. Sūdzēties "augstākām instancēm" negribas (mums ir tāda iespēja). Varbūt jums ir kādi ieteikumi? Nedaudz saskumdināja fakts, ko uzzināju. Daudzi vecāki bērnus sūta uz skolu, nevis izglītoties, bet lai dienas gaitās tiktu no viņiem vaļā. Cik tur patiesības - nezinu. Tas ir tas, ar ko skolotāji cīnoties (ar skolēnu neregulāru skolas apmaklējumu, jo vacākiem esot vienalga). Skolēni dažreiz absolūti nokaitina (tā ka gribas mest ar grāmatu), bet dažreiz patiesi iepriecina :)

Mājas

Mājās viss pa vecam. Ar vecākiem saprotamies arvien labāk. Daram šādus tādus mājas darbus. Redzot, cik mammai nabadzīgi ar apaviem (tik saplaisājušas pēdas nebiju redzējusi), Mārtiņš nopirka mammai pakaļdarinājumu "krokšiem" (ļoti populāras zandaļ-veida kurpes), virsū rkastīts "froggy" :D Atdevu viņai savas vecāsmammas adītās vilnas zeķes. Viņai bija tikai tādas cauras kokvilnas (nav piemērotas aukstajiem vakariem). Priecīga. Mūsu ieteikums, uz šādām valstīm (kur ir nabadzība un arī gana auksti ziemas vakari, jo 25 ir tikai dienas saulē) vest vilnas zeķes. Reti kuram esmu redzējusi vakaros siltas kājas. Daudzas citas lietas ir bezjēdzīgas (piemēram, te mājās ir Austrālijas bumerangs un dažādi valstu tipiskie suvenīri). Kāda jēga? KO lai viņi ar tiem iesāk? Bet par to nedaudz vairāk sadaļā "neberiet pērles cūkām".

Mammas kājas

 Mājas vēl joprojām ir mūsu mammas divgadīgais mazdēls. Vispār jau mīlīgs bebis. Esam nodibinājuši labu kontaktu. Man viņš ik pa laikam ir jābaro (jo ar mammu viņš niķojas), jāgriež nadziņi utt. Mārtiņam patīk ar viņu spēlēties. Bet baigā mīlestības skola. Grūti ir vienmēr pieņemt svešu bērnu, kas bieži niķojas un staigā nedaudz netīrs un nopuņķojies. Bez tam nevaru ciest viņu audzināšanas metodi. Ļauj visu, ko grib. Vienreiz viņš man iekrāmēja. Es teicu, ka viņš ir slikts (mamma visu redzēja). Šis sāka brēkt, mamma mierinot teica, ka viņš ir labs un pat man lika to pateikt.. Kāpēc bērnam jāsaka, ka viņš ir bijis labs, ja tā nav! Un vispār, šķiet, dažās ģimenēs ir ļoti normāli, ka mazi bērni sit vecākiem, spārdās. . Man šajā valstī nav bijis kultūršoka, bet redzot šo, tas mani nopietni nošokēja. Tas liek daudz domāt par savu bērnu audzināšanu...  Bet, protams, tad kad bērni uzvedas kā jaukumiņi, ir grūti turēties pretim viņu šarmam.

Bebis "tajos labajos brīžos"

Bet kopumā dzīve šajā mājā ir idilliska un interesanta (piemēram, tētis šodien ara zemi ar diviem iejūgtiem buļļiem). Mārtiņš ir nopircis nepāliešu džambu, tagad varam kopā spēlēt.

Virtuves idille

Kukurūzu miltu malšana (bifeļiem)

Brīvdienas (šis virsraksts šķiet biežāks nekā "skola")

Joprojām brīvdienas izbaudām vai no dodoties uz pilsētu vai ejot garākās pastaigā pa tuvējo apkārtni. Vienās brīvdienās paņēmām laivu, pārbraucām pāri ezeram un apciemojām "world peace stupa" (budistu stūpa, kuras atrašanās vietu savulaik esot apciemojis Buda), ko redzam iztālēm no savas mājas. Tad uzkāpām citās tuvējās virsotnēs. Bet brauciens uz pilsētu vienmēr ir piedzīvojums pat par sevi. Kā jau teicu, ja rīkojas gudri var dabūt ļoti lētu braucienu (jāsaka, ka mēs nemaksāsim tūristu, bet gan vietējo cenu). Vislabākie ir paraglaideru džipos, kur šeit ir atļats sēdēt vaļējā bagažniekā. Tas, ko tad var redzē ir grūti aprakstāms (ir noķerts video). Bez tam Mārtiņam ir veicies braukt pat ar moci! Bet pēdējā brīvdienā devāmies uz pilsētu meklēdami internacionālo draudzi, kuru tā arī neatradām, bet paviesojāmies vienā draudzē, kur mūs dikti laipni uzņēma. Nopļāpājām pāris stundas. Šādas necerētas satikšanās ar brīnišķīgiem, sirsnīgiem un gudriem cilvēkiem vienmēr bagātina mūsu dzīves!

Pieļautā kļūda

Parasti pēc WiFi interneta gājām uz kalnā esošo 'Superview' restorānu (tur ir vislabākais internets). Bet pēc tam, kad mums vairākas reizes paprasīja vairāk naudas nekā iztērējām vai neizdeva atlikumu vai visu laiku piesējās, lai kaut ko pasūtam, bijām tik nokaitināti, ka 2 reizes atļāvāmies izmantot viņu netu no blakus mājas pagalma. Īsti labi jau nejutāmies, bet likās taisnīgi. Pēc kāda laika tas pārstāja darboties.. Nu nekas, aizgājām uz citu restorānu. Vienu dienu citos restorānos nebija neta vai bija dikti vājš, gājām atpakaļ uz "Superview". Tur arī negāja.. Tad mums pateica jauno paroli (to, par nožēlu jāsaka, laikam bija nomainījuši mūsu dēļ, jo bija redzējuši mūsu nodevību). Saprotot situāciju, nolēmu atvainoties. Izrunājāmies. Nu jāsaka atklāti, dažreiz pieautas kļūdas un pazemīga to atzīšana dod daudz vairāk nekā, ja kļūdas netiek pieļautas vispār. Nebaidieties kļūdīties, bet neesiet pārāk lepni, lai tās varētu saskatīt un atzīt!

Dzīve šeit

Sarunās ar daudziem cilvēkiem šeit (gan vietējiem, gan tūristiem, gan cilvēkiem no rietumiem, kas šeit jau dzīvo kādu laiku) arvien vairāk atklājas šejienes dzīves smagums, kas iespējams daudz neatšķiras no daža laba Latvijas miesta, bet par to kādā no tālākiem ierakstiem).

Ticēt, ka vari

Es savus skolēnus vainoju pie tā, ka viņi nezina angļu valodu tāpēc, ka īsti netic, ka var to iemācīties.. Bet cik daudz es pati pat nepamēģinu lietas, domājot, ka tās nav iespējamas? Un Tu? Piemēram, tāds sīkums kā nepāliešu rakstība (dēvanāgarī). Man likās, ka viņu alfabēts ir tik saražģīts, ka vajadzīga mūžība, lai iemācītos lasīt. Viens misionārs Roberts man teica, ka to var iemācīties nedaudz dienās. Tagad, caurejas un tās izraisītās garlaicības dēļ, mēģināju kaut ko iemācīties.. Un patiesi, divās dienās jau man ir nojausma kā izlasīt daļu vārdu (dažās lietās mani te vairs nebūs tik viegli apčakarēt) un tagad ticu, ka tādas lietas nav grūti iemācīties. Vajag tikai gribēt!

Neberiet pērles cūkām

Ticiet vai nē, tas ir citāts no Bībeles.. Un patiesi.. Te es redzu nepārdomātu ziedojumu un dāvanu bezjēdzīgumu un pat kaitīgumu! Ja dāvinat vai ziedojat vienmēr pārliecinieties, vai dāvana sasniegs mērķi.. Viens no piemēriem ir jau minētais - mūsu māja ir pilna ar suvenīriem (ne tiem lētākajiem) no dažādiem brīvprātīgajiem, kas te dzīvojuši. Lielākā daļa ir apputējuši, nogrūsti, paķēpāti un saplēsti. Un šejieniešus jau nevar vainot - viņiem nav ne jausmas, ko ar tiem iesākt. Arī mūsu uzdāvināto kofekšu kasti viņi izēda, palastmasas iepakojumu izmetot tur pat dārzā "lai sapūst" :D Skolā ir ziedots dators. To ieslēgtu esmu redzējusi 2 reizes, pārējā laikā tas stāv zem lielas putekļu kārtas, bez tam kontakts, kas to pievieno pie elektrības, ir tik slikts, ka tas ik pa brīdim vienkārši izslēdzas (un mēs jau zinām ka tas nav īsti labi) :D Tad viņiem vēl ir dāvināts printeris, ko pašlaik lieto tikai kā kopētāju, jo viņi nezina kā lietot kā printeri - nav arī pārāk ieinteresēti uzzināt. Bez tam viņi pret to pēc manām domām izturas necilvēcīgi. Esam domājuši, ka varētu viņiem mācīties apieties ar datoru un izmantot internetu, bet atdūrāmies pret domu, ka tas varētu viņus vilināt stundu laiku pavadīt tieši pie datora(ne pārāk vēlami). Atmetām šo utopisko ideju. Bez tam četriem no skolotājiem algas tiek maksātas no Japānas ziedojumiem (un jūs visi labi zināt, cik labi šie skolotāji strādā un cik ļoti viņiem ir vajadzīgi 9 skolotāji uz 7 klasēm). Tie ir tikai daži no piemēriem. Bet ir arī labais piemērs: mēs runājām ar vienu austrālieti, kas šeit brīvprātīgi strādā par vienas citas nepāliešu skolas direktoru. Austrālieši nodrošina atbalstu 4 skolotāju algošanai attiecīgajā skolā. Šis direktors arī cīnās ar skolotāju slinkumu un izglītības sistēmas nepilnību, bet viņam vismaz ir vara pār skolu! Lūk tā ir labā pieeja - dot atbalstu, bet arī mācīt un uzraudzīt, kā tas tiek lietots! Nepārprotiet, es esmu par nesavtīgu došanu, bet esiet gudri savā devīgumā!

Tas nu šoreizei viss,
Esiet devīgi, bet gudri, pazemīgi un patiesi, nedzeriet bifeļu pienu!
Vēlot veselību un prieku,
Jūsu, Vīgani

Kad devāmies tuvējo ciemu izpētē

Cilvēki būvē akmens mūri. Tas ir smags darbs. Jāšķeļ akmeņi, jānes un tad tikai mūrē (izmantojot dubļus). visur ir tādas akmens sienas, lai pasargātu zemi no erozijas (terašu lauksaimniecība).

Virtuves logs.

Bebja mocis, ko Mārtiņš laboja kādas 5 x

Mistiskais putns

Ciema "cutting wood day". Viss ciems vienlaicīgi dodas mežā  gādāt malku

Mūsu sētā grūti garlaikoties 

Tētis

No coments

Mārtiņš māca angļu valodu

Skolā svinības. Sveic skolotājas - praktikantes, kas beidz darbu

Mūsu jaunākie mājas iemītnieki

Mūsu māja

Ēdenes dārzā :)

Mūsu pilsētas ķēriens. Augļu sezona ir sākusies!