Thursday, March 28, 2013

Tādi nu bija tie 2,5 mēneši



Sveiciens visiem Ledus zemē Latvijā un citās pasaules malās :)
Forši, ka ar lielu daļu no jums varam sarunāties Skapī, SejasGrāmatā un liels paldies tiem, kas sūtījuši mums e-vēstules daloties arī ar mums par to, kā jums iet :) Lasām ar prieku! Tagad gan no šīs dienas būsim diegan ierobežoti sakaros. Mēnesi ceļosim pa Nepālu, sākot ar 10 dienu trekingu kalnos. Iespējams pie Globālā Tīmekļa kaut kad tiksim, bet to laikam nevaram solīt. Tā, ka gaidiet mājās - ielidosim 25. aprīlī :)
Un tagad nepacietīgajiem - pastāsts par to, kā mums ir gājis kopš pēdējā ziņojuma! (Un bildes - zemāk. Bildes ir tiešām sanākušas lieliskas!)
Oficiāli paziņojam, ka mūsu skolas laiks ir beidzies un šodien arī izvācāmies no mūsu mājām (mana mamma gan teica, ka to Latvijā sauktu par šķūni, bet mums nemaz tik traki neliekas). Viens posms nu ir noslēdzies. Kā mēs to kopumā vērtējam? Nu.. Bija brīži, kad esot skolā vēlējāmies, lai tas viss ātrāk būtu cauri. Pirms 2 nedēļām vienu dienu pat tā sadusmojāmies par skolēnu slinkumu un neuzvešanos, ka vienai klasei paziņojām, ka stundu vairs neturpinām (paskaidrojām kāpēc un aizgājām). Tad viņi apdomājās un dikti atvainojās (viņi atvainojas, turot ausu ļipiņas - es sākumā nevarēju saprast, ko viņi tur dara) - pēc tam bija jauki kā jēriņi. Arī mājās bija brīži, kad viss bija apnicis - brīži, kad virtuvē sēdi uz zemes, nav elektrības, pa zemi rāpo prusaki un kaut kur pa griestiem skraida peles. Pedejais piliens bija milzīgs zirneklis, kurš, mums nākot no virtuves, nekaunējās karāties mūsu durvju ailē. Bet skatoties atpakaļ - tie bija tie grūtie brīži bija tie brīži, kas visvairāk pārbaudīja un audzināja raksturu kā arī stiprināja mūsu (ar Mārtiņu) savstarpējās attiecības. Tagad pat ir žēl doties prom, jo šīs tomēr ir bijušas mūsu mājas un savā ziņā mūsu ģimene. Un paskatoties atpakaļ - ir tik daudz skaisto brīžu, kas piedzīvoti un arī iemūžināti :) 

Tagad jūsu izklaidei atkal "jautrie fakti".
Šeit atkal nedaudz iesmiesim per sevi un apkārējiem. Šī sadaļa, kaut arī ir 98% patiesa, nav jāuztver nopietni!

Jumta frontē bez pārmaiņām
Joprojām nezinām, kur tās žurkas nesas un kāpēc un kāpēc tieši pa mūsu jumtu. Mārtiņš vienreiz, ejot uz toču ar ūdens spaini rokās, pie virtuves ārējās sienas redzēja vienu žurku.. Nu, ja, gāza to pašu ūdeni virsū. Labais :D Tā rezultātā tikai tika appludināta virtuve. Mamma nebija dusmīga, bet sasmējās gan :D Tad vēl jāpiemin cīņa ar zirnekļiem. Mazie jau mums netraucē, bet te ir tādi.. palieli.. Sākumā pielietojām prom-nešanas tehniku, bet sapratām ka nav jēgas, jo šie, nelieši, atrod mājas. To sapratām, kad viens 7-kājains draugs uzradās divreiz. Kad uzzinājām, ka tie varētu būt indīgi, pielikām tam punktu. Rezultāts.. Mārtiņš : zirnekļi - 2:0. (Dana, piedod, samelojos, nākot lietus sezonai arī vardes redzētas)

Autobuss
Laikam braucieni autobusā mums sagādā visvairāk jautrības. Diezgan bieži smejamies (nu mums vismaz liekas, ka mūsu joki ir smieklīgi) :D "Autobuss vēl ir diezgan tukšs, jo visi vēl nav pieskārušies visiem". Ja es, stāvot autobusā, vēlos pārlik savu kāju vai roku, es vienmēr padomāju divreiz, vai tas ir nepieciešams, jo, ja kāda ķermeņa daļa tiek izkustināta no vietas, to atpakaļ nolikt vairs nav vietas, Pēc mums, latviešiem, labi zināmā principa: "Ž*** padņal, mesto poterjal".. Bet kopumā lielākā daļa cilvēku autobusā ir kā liela ģimene un kaut kā "ietilpst".
Te autobusos tāda kārtība - ir viens šoferis un tad viens līdz trīs autobusa "bosi" (mūsu izpratnē - konduktori). Viņi parasti karājas ārpusbusa, iekāpj braucošā autobusā un izkāpj no braucoša. Viņu pienākumi(salīdzinājumā ar mūsu konduktoriem savulaik) ir visai plaši - menedžēt cilvēku izvietojumu autobusā (repekīvi - aipildīt visas iespējamās spraugas), menedžēt naudas ievākšanu, menadžēt bagāžas pārvadājumus un sūtījumus, autobusa apstāšanos, braukšanas uzsākšanu, ātrumu un bīstamos brīžos - izvairīšanos no klins malas un uz ceļa esošiem objektiem un dzīvniekiem (to visu darot ar dauzīšanu pa busa sāniem un svilpšanu). Runājot par dzīvniekiem - ir gadījies, ka nākas apbraukt netikai govis bet arī kādu spītīgāku gaili. Nu, protams, autobuss jau nav tramvajs un gaiļi šeit to zina :D
Runājot par autobusos pārvadājamo bagāžu.. Latvijā ir likums, kas nosaka, ka par noteiktu bagāžas lielumu Rīgā sabiedriskajā transportā ir jāmaksā. Man jau vienmēr tas licies pārspīlēti :D Bet te tiek pārvadāts viss iespējamais un nedomāju, ka cilvēki maksā papildus.. varbūt.. Pirmajā reizē man šķita uzjautrinoši, ka uz priekšējā paneļa tika novietota olu 40-paka.. Bet tie vēl bija nieki. Autobusā (vai uz tā) tagad esam redzējuši madračus, stādu kastes, miltu maisus, lielas nenosakāma satura kartona kastes un pat traktorriepas un vistas. Bez tam notiek arī sūtījumu nogādāšana. Vienu reizi autobuss traucās lielā ātrumā, bet tad šoferis nodeva pa mēmajiem (nenormāli sagrabējušas un čīkstošas bremzes), lai pa logu padotu nelielu maisiņu. Bet pārsvarā visi zina, kas kam pieder un kas kur jānogādā. Bez tam par bremzēšanu - kad viņi bremzē, ir sajūta, ka autobuss tūlīt sadalīsies 16 daļās.
Esam pāris reižu pat brakuši uz autobusa jumta. Tas gan ir ar likumu aizliegts, bet patiesībā jumts, mūsuprāt, ir drošākā vieta, jo, ja kaut kas notiktu, iekšā būtu absolūta gaļas mašīna :( Vienu dienu bija tik pilns, ka autobusā bija saspiedušies kādi 80 cilvēki(40 sēdus un pārējie mistiskās pozās) un uz jumta vēl kādi 20. Latvijā ar autobusa šoferi braucot sarunāties ir aizliegts, te cilvēki gandrīz šoferim klēpī sēz :D Pār-pār-pilnais autobuss tā mocījās kalnā augšā, ka pusceļā nācās apstāties pie krāna, lai lietu uz radiatoriem ūdeni. Braucot garām policijas kontrolei, visi vietējie kāpj no jumta lejā un iet kājām un pēc 300 m sakāpj atkal uz jumta. Mūsu "mīļākais" autobusa boss ir džeks, ko mēs esam iesaukuši par Nepāliešu Staloni - viņš saka, ka mēs, baltie, varam sēdēt uz jumta pat braucot garām policijai. Vienreiz viņam nācās skaidroties ar policiju un mēs paprasījām, ko viņš teicis.. Viņš saka: "Es teicu policijai... Tas ir mans draugs. Ko lai es daru? Viņš ir tik garš - viņam autobusā nebūtu vietas" Labais :D Bet kopumā braucieni uz juma ir riktīgi labie (koforts un brīnišķīga 360 grādu panorāma, nevis kā autobusā - 5 grādu leņķis, kurā iepējams grozīt galvu).
Bez tam te autobusos darbojas Latvijas vecasi labais joks: "Visu saprotu: Armani krekls, Guči josta, Adidas botas.. Bet ko gan tu esi pazaudējis sabiedriskajā transpotā?" Cilvēku ar "lielo brendu" apģērbu te netrūkst..
Bet kopumā visu cieņu - autobusā visi pret mums izturas brīnišķigi - interesējas un uztraucas, lai mēs izkāptu pareizajā vietā :)

Bankas
Tā kā mums maciņš ir kļuvis diezgan plāns, bija jāsāk meklēt bankomāts. Lielai daļai bankomātu naudas izņemšanas limits ir 60 LVL, kas ir galīgi nejēdzēgi, ja gribi izņemt vairāk.. Katru reizi, protams, jāmaksā komisija. Mums pastāstīja par 2 bankām (Global un Nevil), kur limits ir lielāks. Domājām - kas tad tur - atrast īsto bankomātu.. Tagad tikai sapratām problēmas nopietnību. Tā kā saka par latviešiem - kur 2 latvieši, tur 3 partijas - var teikt par nepāliešiem un bankām. Himalaya bank, Bank of Nepal, Bank of Kathmandu, Sunrise bank, Machapuchre bank, Bangladesh - Nepal bank, Budha bank... un tā bezgaligi... Kad mēģinājām atrast Global bank, mums viens izpalīdzīgs pilsonis teica:"One km that way"(vienu km tajā virzienā). Kad bijām nogājuši minēto kilometru, jautājām policistiem, kur ir tā banka. Viņi teica:"One km that way", rādot virzienā, no kura nācām :D Policistiem izrādījās taisnība, bet, kad laimīgi nonācām pie minētā bankomāta, izrādījās, ka tagad šajā pilsētas daļā nav elektrības, tāpēc bankomāts nestrādā :D

Tā nebiju es :D
Vienu dienu es mājās pētīju rīsu maisu... paņēmu sauju rīsu un, kad biju beigusi pētīt, mēģināju ar inerci iemest maisā.. Puse, protams, nobira garām. Mēģināju slēpt "lietiskos pirādījumus", jo neviens nebija redzējis, bet atnāca mamma ar sīko. Mamma prasa mazajam:"Tu izbēri rīsus?" Viņš: "Nē, māsa"(kau arī nebi redzējis). Mamma tikai atmeta ar roku un nosmējās:"Jā, jā, protam, māsa".. Es, neko, sēžu un smejos - atradu, uz ko novelt vainu - divgadīgu bērnu :D

Pārsteigumi, pārsteigumi...
Par to, ka skolā ir gada pēdējā mācību diena uzzinājām gada pēdējajā mācību dienā. Vai tas mūs pārsteidz? Em, nē.. Bez tam.. Pēdējā mēnesī bija problēmas ar tualetēm - šķiet tās neviens netīra. Meiteņu tualete tur ir liela telpa ar tādu kā nodalītu zonu vieglajām vajadzībām un vienu kabīni lielajām darīšanām. Pēdējā mēnesī kabīnē nebija iespējams ieiet smakas dēl, tāpēc arī pārējā telpā pa perimetru bija saliktas dažada izmēra un konsistences čupas.. Briesmīgi. Es tur gāju vemstīdamās. Un ko pēdējā dienā uzzinu - skolotājiem ir atsevišķa tualete. Nē, nu pareizi ir, es jau nevienam nebiju jautājusi. (Piezīme - neuztraucieties, par pie-čupotajām tualetēm skolai atgriezenisko saiti esam devuši)

Džeki kapā volejbolu
... flipflopos (pirkstiņčibās). Mūsu skolas pagalmā bieži notiek ciema mači, kur džeki diegan labi spēlē (ar visām gremdēm, kombinācijām un pat tiesnešiem). Es nesaprotu, kā viņi ir tik spējīgi pārvietoties pa laukumu un lekt, ņemot vērā, ka 10 no 12 spēlē čībiņās..

"Zemes stunda"
Par spīti tam, ka Nepālā diennakts laikā katrā mājā elektrība ir ap četrām stundām, ir izsludināta "zemes stunda". Nu, malači, jātaupa taču. Nepaveicas tām mājām, kurās zemes stundas laikā patiešām ir pieejama elektrība :D

Ups, man niez galva

Mes patiesiba brinijamies, bet, esot veselus 2 menesus Nepala, tikai tagad sakeram utis. Domajam, ka mums tas dabut bija loooooti daudz iespeju, jo esam bijusi loti daudz kur un tikusies ar daudziem vietejiem. Jebkura gadijuma, nav jau kritama kaite un devamies uz aptieku pec attiecigajiem lidzekliem, lai risinatu so problemu. Tur mums piedavaja ziepes. Jautajam vai tur pietiks 2 cilvekiem. Pardevejs: is this for male or female (tas ir sievietem vai viriesiem, jo sievietem parasti ir gari mati)? Mums nacas atbildet: it’s for us (tas ir mums). :D

Vins vai vina?

Sodien pirmoreiz Nepala redzejam transfestitus. Vini staigaja pa galveno tirgotaju ielu, prasot no cilvekiem naudu, dejojot un spelejot muziku uz ielas. Nepala ir stiprs ticejums, ka sie cilveki var noladet cilvekus vai ari svetit, tapec cilveki labpratigi viniem dod naudu.


"Atvadu ballīte" - pirmais cēliens
Aizvakar bija "atvadu" ballīte no skolas. Sākās ar to, ka mēs lūdzām tikšanos ar visiem skolotājiem. Prezentējām ilgi krāto fīdbeku. Bijām sagatavojuši A1 lapas. Vienu ar fotogrāfijām no skolas laika un teikumu:"Good teachers for better school". Otru ar 10 punktiem angliski par to, kā mēs redzam, ka skolas dzīve un mācību kvalitāte ir uzlabojama. Trešo - ar to pašu info nepāliešu valodā, ko mums bija pārtulkojusi un kaligrāfiski uzrakstījusi Dženisa - uzticama un izpalīdīga draudzene Pokarā. Prezentējām savu informāciju, nestādoties priekšā, kā skolotāji to uztvers un vai no tā būs jēga. Rezultāts bija pārsteidzošs - plakāti tika pakarināti goda vietā, mūsu runas laikā skolotāji, šķiet, ieinteresēti klausījās. Pēc tam mēs piedāvājām skolotājiem paraktīties zem 10 punktiem, soloties darīt visu iespējamo, lai šī skola kļūtu labāka - visi svinīgi parakstījās. Mēs vēl sapulces laikā atļāvāmies izcelt un uzslavēt divus skolotājus par apsveicamu darbu skolā, kas, mūsuprāt, bija gan sirsnīgi, gan arī stratēģiski nozīmīgi. Viņi, protams, jutās ļoti pagodināti :) Vēl līdz tam brīdim mēs paši uz šo pasākumu skatījāmies skeptiski un nelolojām lielas cerības uz to, ka kaut kas patiesi varētu mainīties. Mūs pārliecināja nākamais brīdis. Direktors, kas vispār nerunā, ja viņam tas nav jādara, uztājās ar nelielu runu, mūsu un skolotāju priekšā apsolīja darīt iespējamo, lai sekotu mūsu ieteikumiem un skolu padarītu labāku. Vēl jaukāk un pārliecinošāk lika justies tas, ka viens no skolotājiem pienāca vēlāk un teica: "Šajā skolā ir bijis ļoti daudz brīvprātīgo, bet šī ir pimā reize, kad es patiesi jūtos skumji, ka tie aizbrauc.."(šķiet, pamanīju pat asaru pavīdam viņa acīs). Nu siltums sirniņā ielija, bet lielākoties tāpēc, ka sapratām, ka mūs patiesi uztver nopietni :) Mēs arī atradām veidu kā komunicēt ar nākamajiem brīvprātīgajiem, tāpēc ticam, ka darbojoties ķēdē, mēs kopā tiešām ietekmēsim šo skolu.
No skolēniem atvadīšanās tajā dienā bija sasteigta, kaut arī ar visām ziedu virtenēm un dāvanām, tomēr mums likās par īsu. Skolēni mums uzdāvināja ziedus, direktors uzspieda tiku(sarkanu punktu uz pieres), kopbilde un visi pazuda. Tāpēc šodien uzrīkojām vēl vienas nelielas atvadas :)

"Atvadu ballīte" - otrais dublis
Pēc izvākšanās no mājām un atvadām no šeit iepazītajiem cilvēkiem, devāmies uz skolu, lai to atvadīšanos "nodarītu kārtīgi". Un bija forši - tiešām tāda pabeigtības sajūta. Sākumā teicām nelielu runu par sapņiem, mācībām un mīlestību, tad kopā uzdziedājām 3 dziesmasm, ko viņiem bijām mācījuši.. Viss kopumā bija ļoti sirsnīgi. Bija atnākusi pat lielākā daļa skolotāju un arī smaidīja un dziedāja līdzi!
Mūs visvairāk iepriecināja vienas skolnieces pateicības vēstule. Parasti viņi raksta vēstules (atvainošanās, lūguma) tā kā māca skolotāji - vienkārši pārkopējot no mācību grāmatas. Bet šī bija sarakstīta briesmīgā angļu valodā - knapi varēja saprast :D Bet mēs bijām sajūsmā!

Krāsu festivāls
Vakar, kārtējā brīvdienā, Nepālā bija "krāsu festivāls". Šajā dienā cilvēki šķaidās ar krāsu kā neprātīgi. Pārsvarā tā ir spilgta pulverveida krāsa, ko cits citam smērē sejā vai uz apģērba un novēlot priecīgus svētkus. Ja nepaveicas, tad var dabūt slapju, krāsainu ūdens šalti aiz krekla. Nu vispār jautrs pasākums... Ielas pinas cilvēku - viss nošķiests ar krāsu :) Lai labāk runā bildes.. (fotokameru bijām labi ielīmējuši plēves maisā :D )

Mājas dzīve
Daudz nekas šajā laikā nebija mainījies, bet kļuvis tikai interesantāk. Tikai nesen uzzinājām, ka viss, ko mēs mājās ēdam ir audzēts viņu pašu rokām (mammas un tēta). Pat rīsi - viņiem lietus sezonā visi lauki ir ar nolūku appludināti, lai audzētu rīsus, bet tagad, ziemā, rīsi tiek nesti uz vietējām dzirnavām, lai atdalītu no pelavām. Jāatzīmē, ka raža šeit ir nepārtraukta - kaut kas vienmēr aug. Redzējām arī kā tētis apstrādā zemi - koka arklā iejūdzis divus buļļus. Arī mēs labi iejutāmies lauku dzīvē - drēbes mazgājām ar rociņām, žāvējām uz bambusa saslietņiem, dušojāmies ar veco labo metodi - spainis, un pēc "darīšanām", jā, joprojām apmazgājāmies ar ūdentiņu.

Lauku kopienas
Man patīk viņu kopienas apziņa - viņi ir sadalīti noteiktās kopienās (ap 120 ģimeņu vienā). Ir dienas, kad viņiem ir sabiedriskais darbs (visi iet un, piemēram, labo ceļu), makas dienas (dažas diena mēnesī, kad visi drīks iet mežā cirst. Pēc tam to sadala kaudzēs un izlozē, kurai ģimenei kura kaudze). Tad vēl - augšā kalnā dzīvojošajiem, škiet, aptrūcies ūdesns, tāpēc visi kopā pasūtījuši smago mašīnu ar ūdeni. Bez tam - viņiem joprojām darbojas barteris.. Vieni uzšuj drēbes, citi par to dod pārtiku vai citus pakalpojumus. Šis princips gan radies kastu sistēmas rezultātā. Pēc uzvārda var zināt, kurš kurai kastai pieder un viņa darba aprakstu. Bramaņi(visaugstākā kasta) parasti bijuši tempļu kalpotāji u.c. reliģisku darbību veicēji, augstākā kasta - zemkopji, Vidējā un zemākā - kurpnieki, kalēji, drēbnieki, kalpi u.c. Bez tam kastas varot atšķirt pēc izskata. Kaut arī pašlaik tas ir mazāk aktuāli (pat likumiski nelegāli), ir daudz cilvēku, kas joprojām seko kastu principam. Piemēram, zemākās kastas pārstāvji nedrīks pieskārties augtākās kastas pārtāvjiem vai ieiet viņu namos un citi absurdi noteikumi. Te vēl būtu tik daudz, ko stāstīt.. ai... Bet tas tādam ieskatam.

Brīvprātīgais darbs zem mikroskopa
Skumji šo atzīt.. Brīvprātīgais darbs - pašlaik pasaulē tas ir attīstījies kā "kompleksais tūrisma piedāvājums" un kārtējais bizness. Ne visur gan - bet šāds ir mūsu stāsts.. Man nav iebildumu, ka dodoties brīvprātīgajā darbā, pašam ir jānodrošina sava iztika (jo tas taču ir brīvprātīgs, nevis algots darbs). Mūsdienās ir daudz oganizāciju, kas piedāvā "brīvprātīgo darbu" par astronomiskām summām un to ir iespējams pasūtīt internetā, nospiežot ikonu "book now" (es vispēr nesaprotu, kā cilvēki ir gatavi tik daudz maksāt). Mēs atradām organizāciju Aliance Nepal, kas šķita uzticamāka (jo ir vietējā cilvēka dibināta) un šķita, ka te tiešām noderētu palīdzība. Noteiktu summu tas maksāja, bet ne astronomisku (tajā ietilpa transports, apmācība un dzīvošana). Pēc laika šeit, saprotot, cik laukos viss patiesībā maksā, attieksmes un citiem nododošiem parametriem, sapratām, ka arī mēs esam "nopirkuši komplekso tūrisma pakalpojumu". Tas sāp. Šis jautājums mani mocīja nedēļām ilgi (Mārtiņš bija spējīgs to sagremot un pieņemt krietni īsākā laikā).. Bijām nokļuvuši situācijā, kas mūs kaitināja, bet izbēgt īsti vairs nevarēja.. Tad bija jādara viss, lai šajā situācijā būtu pēc iespējas vairāk ieguvēju. Dusmīga biju ļoti, bet galu galā mūs saskatu kā lielākos ieguvējus.. Nauda ir nauda - tai ir tāda nelāga īpašība - tā nāk un iet (lai jau ņem tas, kas to paņēmis). Bet mēs ieguvām daudz vairāk. Vai nožēlojam? Nekādā ziņā ne! Vai mainītu kaut ko, ja iepriekš zinātu, ko zinām tagad? Iespējams... Vai nākotnē darītu citādi? Jā! Un iesaku to arī ikvienam, kas apsver brīvprātīgo darbu svešumā... Brivprātīgais drabs medicīnā vai citās nozarēs, iespējams, ir atšķirīgs, bet par skolu noteikti varu teikt. Brauc uz vietu, kur vēlies palīdzēt, atrod, kur dzīvot (viesnīcā, viesu namā, ģimenē vai īrēt kādu telpu - atkarībā no iespējām un personīgajām prasībām) un atrodi pats skolu (bērnu namu vai citu iestādi vai projektu), kur nepieciešama palīdzība. Lielākā daļa ņems pretī ar atplestām rokām! Tā iespējams samazināt izdevumus un pašam saprast, kur vajadzīga palīdzība... Tas nav viennozīmīgi, bet skatoties no mūsu skatu paunkta.. Vēl daudz kas sakāms šajā jautājumā - ja interesē - jautājiet :)

Izpalīdzīgie brāļi un māsas
Brīnišķigākā pieredze šeit ir bijusi, satiekot vietējos kristiešus un misionārus no visdažādākajām pasaules malām. Parasti tās ir bijušas "tīri nejaušas tikšanās", bet visas ieguvušas savu nozīmi mūsu dzīvēs. Viņi pret mums ir bijuši neapraktāmi viesmīlīgi, atverot savas mājas naktsmājām, aicinot pusdienās, palīdzot risināt mūsu, kā arī priecājoties kopā ar mums, neko pretim negaidot.. Par viņiem esam tik maz rakstījuši, bet viņi ir pelnījuši mūsu apbrīnu un pateicību :) Laipnība, viesmīlība un mīlestība atstāj dziļas pēdas cilvēku dzīvēs!

Tā, lūk
Tā, lūk, mums gājis.. Paldies un ceram, ka bija prieks būt kopā ar mums šajā piedzīvojumā 2,5 mēnešu garumā. Mēs nu metamies tālākos piedzīvojumos, par ko visdrīzāk uzzināsiet, kad redzēsiet mūs vaigā :) Varbūt, varbūt vēl uzrakstīsim, bet kopš šīs dienas mūsu ikdiena kļūst neprognozējama, tāpēc pagaidām sakām - uz tikšanos :) Pēc atgriešanās apsolām izsludināt "oficiālu" bilžu vakaru :)

Lai jums tur beidzot silti (jā, mēs nedaudz skumtam par to, ka jums tur ir tik auksti)
Jūsu, Vīganti







Mazulīšu klase.


Mācam mazajam strādāt.
Mūsu veļas mašīna.



Skolas starpbrīdī mēdzām uzspēlēt futbolu.



Kā jūs domājat, kas ir tas? Jap, tie ir rīsi. Auga mūsu dārziņā.


Zaļi, papagailim līdzīgi putni lidinās katru rītu gar mūsu mājām.

Šitie kartupeļi ir no kaimiņiem. Ja viņi zinātu, cik mums Latvijā lieli kartupeļi aug. :)


Tētis apar laukus.


Elektrības vads salabots, viss kārtībā. :)


Mmmm, papajas koks.





Nepālā ir arī grandiozi super-mārketi, kur pastaigājot vienkārši acis sak žilbt.


Šoreiz autobuss bija TIEŠĀM pilns.


Brauciens uz jumta...

Te mēs vienīgie palikām uz jumta, jo tuvojāmies pārbaudei. Mums gateica, ka mēs varam braukt  uz jumta, nekādu problēmu. Šoferis policistiem teica, ka es esmu pārāk garš, lai ielīstu autobusā. :)

Ballīte uz jumta. :)

Atdzesējam motoru.






Smoke festival laikā.












Tādi nu šeit Nepālā kartupeļi. :)



Aizņemam vietu autobusā pēc vietējo modes. :)


Negaidīts viesis.




















Mazais boss. :)

Lielajiem putniem ballīte pļavā pa ceļam no skolas.



Beta pieliek savu roku paklāja radīšanā. :)










Zemes stunda Nepālā? :)


Prezentējam mūsu atsauksmes par skolu.



Prezentējam mūsu atsauksmes par skolu.



Oficiālā atvadu ballīte, bērni mums pasakās, apdāvinot ar puķēm. :) 


Mūsu draugs Durga, ar savu sievu.
Mūsu plakāts

Un ieteikumi
Un ieteikumi - nepāliski.


Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.

Krāsu festivāls.
Krāsu festivāls.
Krāsu festivāls.
Krāsu festivāls.
Krāsu festivāls.
Krāsu festivāls.
Vietējais arborists. Kam gan vajadzīga drošināšana? :)
Mūsu draugs, kas mūs katru rītu sveicina pa ceļam uz skolu.
Kaimiņiene. Viņai ir divi burvīgi dēli. :)
Neoficiālā atvadīšanās no skolniekiem pēc mūsu iniciatīvas. Bija mīļi. :)

Neoficiālajā atvadu ballītē padziedājām dziesmas, ko bijām mācījuši bērniem. :)

Visi ļoti uzmanīgi klausījās. :)

Kamēr atvadījāmies no mūsu ģimenes, tikmēr nokavējām autobusu.  :)

3 comments:

  1. Man nenormāli pietrūks Jūsu blogu!!! :)) Sajūta, ka es biju kopā ar Jums tur Nepālā visu šo laiku! Forši, forši, forši!!! :)))

    ReplyDelete
  2. Sveicu ar atgriešanos Latvijā! :)

    ReplyDelete
  3. atsuuti luudzu savu e-pastu vai citu kontaktu. Ir jautaajumi, ceru, ka vari paliidzeet ar informaaciju; Paldies! lasma.kraule@gmail.com

    ReplyDelete